LU konference
Viena no Indukcijas gada programmas kuratorēm darbā ar jaunajiem pedagogiem, Elīna Apsīte, pati izglītības jomu iepazinusi dažādās lomās. Pēc filozofijas studiju pabeigšanas Elīna strādāja par docētāju Latvijas Lauksaimniecības universitātē, taču vēlāk, kā pati saka, “nejauši” nonāca skolas vidē. Viņa sāka vadīt filozofijas pulciņu Jelgavas Spīdolas ģimnāzijā, kļuva par teātra skolotāju, pasniedza mācību stundas un vēlāk uzņēmās arī direktora vietnieces pienākumus. Pēc tam Elīna iesaistījās izglītības satura attīstībā, piedaloties projekta “Skola2030” komandā kā līdzautore mākslinieciskās jaunrades virzienam. Šobrīd paralēli darbam Indukcijas gada programmā viņa strādā arī Valsts izglītības attīstības aģentūras Metodiskajā centrā kā valsts metodiķe teātra mākslā un docē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, strādājot ar topošajiem mūzikas pedagogiem.
“Man vienmēr šķitis svarīgi jaunajiem cilvēkiem parādīt, ka dzīve ir skaista, daudzslāņaina un pilna iespēju,” par savu ceļu izglītības jomā saka Elīna. Šī pārliecība viņu vada arī šodien – tikai tagad, kuratores lomā, viņa strādā nevis ar skolēniem, bet jaunajiem skolotājiem. Runājot par Indukcijas gada programmu, Elīna vairākkārt atgriežas pie vienas būtiskas atziņas – jaunajiem pedagogiem īpaši svarīga ir “pleca sajūta”, apziņa, ka šajā izaicinošajā posmā viņi nav vieni.
“Es ļoti labi atceros, kā bija man pašai, kad tikko sāku strādāt skolā. Jaunais pedagogs, kurš pats vēl nesen sēdējis skolas solā, tajā atgriežas jau pavisam citā lomā – kā skolotājs. Līdzšinējā, pazīstamā skolas vide pēkšņi it kā “apgriežas otrādi”, un nereti rodas arī identitātes krīze. Jautājumi, ar kuriem pedagogi saskaras, ir ļoti dažādi – vai drīkstu būt skolēna draugs, kā novilkt veselīgas robežas, kā neļaut skolai pārlieku ielauzties privātajā dzīvē? Diemžēl emocionālā slodze un sabiedrības augstās gaidas pret skolotāju nereti noved pie skaudra iznākuma – daļa jauno pedagogu “sadeg” un neiztur pirmos darba gadus skolā,” saka Elīna.
Indukcijas gada ideja ir vienkārša un cilvēcīga – sniegt jaunajam skolotājam nepieciešamo drošības sajūtu, palīdzēt noturēties profesijā un augt nevis vienatnē, bet kopā ar citiem un ar kuratora atbalstu. Programmas kodolu veido regulāras tikšanās, pieredzes apmaiņa un vadītas sarunas: jaunie pedagogi tiek apvienoti grupās ar līdzīgu darba kontekstu – pēc vecumposmiem vai mācību priekšmetiem, lai dalītos gan profesionālajos izaicinājumos, gan emocijās un idejās.
Līdztekus grupu darbam pedagogi saņem arī individuālu atbalstu – kurators klātienē vai attālināti vēro mācību stundas un pēc tam palīdz skolotājam ieraudzīt situācijas no malas. Kā uzsver Elīna, šīs sarunas nav “pareizās receptes” nodošana, bet gan kopīgs ceļš, kurā kurators ir ceļabiedrs, kas palīdz atrast katram savu, konkrētajai situācijai atbilstošu risinājumu.
“Tā visbiežāk ir empātiska saruna ar pedagogu. Metodes, ko izmantoju šajā darbā, ir dažādas – bieži tie ir uzvedinoši jautājumi, kas palīdz nonākt līdz savai atbildei. Reizēm tas līdzinās supervīzijai, kad problēmsituācija tiek sadalīta pa slāņiem: kas ir fakts, kas ir emocijas, ko tu patiesībā zini un kā vari reaģēt citādi. Šī darba mērķis ir iedrošināt jauno pedagogu būt personībai – nevis krīzes brīžos atdarināt labo vai diemžēl arī slikto skolotāju no savām atmiņām, bet ieraudzīt skolēnā jaunu cilvēku un arī pašam veidoties par stabilu personību pedagoga lomā,” saka Elīna.
Runājot par jaunā pedagoga ikdienu, Elīna skaidri nosauc galveno problēmu: klasvadība. Ja priekšmeta metodiku jaunie skolotāji zina, tad “ko īsti darīt klasē” un kā reaģēt uz dažādām situācijām, dažkārt ir īsts izaicinājums. Un tieši šeit nereti lieliski palīdz grupas pieredze: viens dalās pieredzē, otrs komentē, trešais piedāvā risinājumu - skolotājs saklausa, ka nav savā situācijā un domās viens.
“Man šķiet, ka šī programma jaunajiem pedagogiem dod kaut ko ļoti būtisku – iedrošinājumu, ka viņš drīkst būt cilvēks un drīkst būt cilvēcīgs arī pedagoga lomā. Tā nav tikai teorija, ko var apgūt studijās. Tas ir process, kurā skolotājs pamazām atrod savu formulu, savu balsi un savu personību. Rodot šo pārliecību par sevi, dzimst saikne arī ar skolēnu: ieraugot arī viņu personību, stiprās un vājās puses. Tajā brīdī arī dzimst personiskā pieeja un atbildes, kā strādāt, un kā tieši bērnam palīdzēt,” saka Elīna.
Indukcijas gada atbalsts jaunajiem pedagogiem ir paredzēts pedagoģijas studiju programmu absolventiem pirmajā vai otrajā gadā pēc skolotāja kvalifikācijas iegūšanas, uzsākot darbu skolā. Programmas mērķis ir palīdzēt jaunajiem pedagogiem veiksmīgi iekļauties izglītības iestādes vidē, stiprināt profesionālās prasmes un veicināt palikšanu pedagoga profesijā. Indukcijas gada laikā dalībniekiem tiek nodrošināta mērķstipendija, individuāls profesionāls atbalsts pilnveides grupās, mācību stundu vērošana ar atgriezenisko saiti, kā arī dalība profesionālās kompetences pilnveides programmā. Projektu īsteno Latvijas Universitāte sadarbībā ar reģionālajiem partneriem – Daugavpils Universitāti, RTU Liepājas akadēmiju, RTU Rēzeknes akadēmiju, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un RSU Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, nodrošinot programmas pieejamību visā Latvijā.
Vairāk par Indukcijas gada programmu jaunajiem skolotājiem: ESF+ 4.2.2.7.
Raksta pirmpublikācija pieejama Izglītības un zinātnes ministrijas tīmekļvietnē ŠEIT.
