Indukcijas gada kuratore: savā profesijā gūt gandarījumu par paveikto

Pastāsti, kāpēc darbojies izglītības nozarē, kā tajā nonāci un kas tajā saista?

Izglītības nozarē nonācu, kad nolēmu studēt Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā (RPIVA), kas likās progresīva, ar citu skatījumu uz pedagoģiju un tobrīd ļoti atšķīrās no citām augstskolām. Nenāku no skolotāju dinastijas, mums ģimenē nav neviena skolotāja, esmu vienīgā. Savā ziņā karjeru izglītībā sāku no otra gala, jo pirmā darba vieta bija augstskola. Strādāju RPIVA uzņemšanas komisijā, biju uzņemšanas komisijas vadītāja, rīkoju arī konkursu “Es būšu skolotājs” visā Latvijā, meklējām talantīgākos, kas varēs studēt budžeta vietās. Ceļš ir aizvedis tālāk nozarē. Diezgan daudz esmu strādājusi pieaugušo izglītībā, kādu laiku arī vidusskolā. Principā zinu šo sistēmu visos līmeņos, jo kādā brīdī esmu strādājusi visos.

Esmu kuratore, jo mans aicinājums ir iedvesmot cilvēkus. Domāju, man tas padodas. Man joprojām šķiet, ka skolotāja profesija ir viena no brīnišķīgākajām profesijām tādēļ, ka mēs esam klāt jaunās paaudzes veidošanā. Tā ir profesija, kas sniedz ļoti lielu gandarījumu, bet iespējams ne vienmēr uzreiz – pēc gadiem.

Kā nolēmi kļūt par jauno skolotāju kuratoru?

Man patīk ik pa laikam pamainīt savus darba pienākumus, lai nebūtu rutīnas, lai varētu attīstīties un arī lai pati iegūtu citu pieredzi. Man ir svarīgi jauni izaicinājumi. Zinot sevi, piekritu projektam, jo arī tas man bija sava veida izaicinājums, un ļoti iedvesmojošs darbs – strādāt ar jaunajiem skolotājiem, kas tikko ir pabeiguši studijas, palīdzēt viņiem noorientēties visā, padalīties ar saviem vērojumiem, savu pieredzi. Ja es redzu, ka tas viss noder, tad tas ir ļoti forši un sniedz arī lielu gandarījumu. 

Esi Indukcijas gada projektā jau ar otro grupu, kā tu raksturotu jaunos skolotājus, kas piesakās dalībai Indukcijas gadā, ar kādu motivāciju viņi/viņas atnāk?

Katra grupa, protams, atšķiras un veido savu mikroklimatu, bet kopīgais, ko pamanu – visi jaunie dalībnieki projektā ir ļoti aktīvi. Viņi tiešām grib kaut ko darīt, viņi ir ar iniciatīvu, ar motivāciju. Tie ir skolotāji, kuri joprojām vēlas strādāt šajā profesijā un vēlas kļūt labāki, uzlabot profesionalitāti. Viņi vēlas izprast problēmas, vēlas risināt situācijas, vēlas saprast bērnus, kā labāk ar viņiem strādāt. Viņi iedziļinās tajā, ko dara. Tas ir tas vienojošais – viņiem ir tiešām liela motivācija un arī vēlme kaut ko uzlabot. 

Arī šogad bija dažas skolotājas, kas teica, ka šis projekts viņām palīdzēja saprast, ka sarežģījumus var atrisināt un var turpināt strādāt. Daži jaunie skolotāji vairāk izjūt spriedzi, kas rada pārdomas, vai tiešām šī ir īstā vieta, kur es atrodos. Vai tā ir profesija, kurā es vēlos strādāt. Ir pozitīvi, ka šis projekts palīdz noturēt skolotāju skolā, palīdz saprast – jā, tomēr es varu kaut ko lietas labā darīt, ir atbalsts, es varu arī kaut kā mainīt situāciju, varu kaut ko uzlabot, nevis doties uzreiz projām. Tas bieži vien liekas vieglākais ceļš – ja kaut kas neizdevās, nesanāca, tad aizeju. Šajā gadījumā, vēlme ir tomēr pamēģināt vēlreiz, varbūt mazliet citādāk, un, ja izdodas, tad super. Es palieku un es saprotu, ka tomēr varu turpināt strādāt un tikt galā ar problēmām.

Kā tu saredzi, kāds atbalsts jaunajiem pedagogiem ir visbūtiskākais? Ko jaunie skolotāji visvairāk novērtē?

Manās grupās tās ir pieredzes apmaiņas, ko šogad īstenojam īpaši daudz. Dalībnieku izglītības iestādēs ar to ir ļoti dažādi – cik bieži kolektīvs kaut kur aizbrauc pieredzes apmaiņā gada laikā, cik to ir iespējams ieplānot mācību gada grafikā vai atrast līdzekļus budžetā. Ne vienmēr to ir iespējams izdarīt visiem kopā. Pieredzes apmaiņas projektā ļoti augstu tiek vērtēta iespēja aizbraukt citur, redzēt, kā citi strādā, vērot nodarbības citās izglītības iestādēs, vērot iekārtojumu klasēm vai grupiņām bērnudārzos. Ir arī bijušas ļoti interesantas nodarbības tieši par menedžmentu, izglītības iestādes administrēšanu, kas arī ir vērtīga informācija. 

Kamēr esi savā burbulī, tu varbūt neredzi to, ka ir iespējas darīt citādi. Dažreiz iedvesmu atrodi, aizbraucot pie kāda ciemos un ieraugot – ā, bet varēja arī tā un kāpēc gan nepamēģināt, varbūt mums arī izdodas un sanāk.

Dalībnieki arī ļoti novērtē projekta pilnveides programmas. Daudzi saka, ka iegūst zināšanas, kuras augstskolā nebija apguvuši, uzzina praktiskas metodes un paņēmienus, ko var izmantot strādājot.

Būtībā trešdienas ir kopā pavadīts laiks, laiks sev. Mēs smejamies, ka mums trešdienas ir mazās sestdienas, kuras veltām savai attīstībai, pilnveidei, pabūšanai kopā ar domubiedriem. Tas ļoti noder. Iepriekšējā gada dalībnieces ir teikušas, ka viņām pietrūkst šo trešdienu, ko veltīt savai izaugsmei. Arī strādāt ir vieglāk – tu nostrādā divas dienas, tad ir pilnveides diena, un tad atkal divas darba dienas. Tu spēj restartēties arī nedēļas gaitā. 

Kādi ir lielākie izaicinājumi, ko tu saredzi jauno skolotāju darbā?

Izaicinājumi būtībā ir saistīti ar visu izglītības sistēmu. Viens ir birokrātija. Ir stipri par daudz tā visa, kas ir skolotājam jāpieraksta, jāapraksta, dokumentācijas daļa. Daudzi ir teikuši “ļaujiet man vienkārši strādāt, nelieciet katru to soli aprakstīt, pierādīt, kaut kā pamatot”. Tā tas arī ir. Man šķiet, ka izdegšana, par ko tik bieži runā, varbūt nav tik ļoti saistīta ar darbu ar skolēniem, bet tieši ar to, ka tev tas viss ir vairākās vietās un vairākas reizes jāfiksē, lai to kāds kaut kad varbūt izlasītu un pārbaudītu. Birokrātijas daļa – tas ir par daudz un tā tas ir visiem skolotājiem, ne tikai jaunajiem. Birokrātija ļoti nogurdina arī ilgi strādājošos.

Izaicinājums ir arī darbs ar vecākiem, par to daudz runājam – kā sadarboties ar mūsdienu vecākiem. Ir jūtama neuzticēšanās skolotāja profesionālismam, mēģinājumi iejaukties tajā, pierādīt, ka zina labāk. Mēs taču neapstrīdam, ja ārsts vai jurists mums kaut ko iesaka. Tad kāpēc apstrīd skolotāju, kurš ir studējis pedagoģiju? Viņš ir profesionālis, viņš ir studējis daudzus gadus, viņš ir strādājis, tad kāpēc apstrīdēt viņa redzējumu? Tā ir tendence, ar ko ļoti grūti tikt galā tieši jaunajiem skolotājiem, jo viņi paši vēl nejūtas tik pārliecināti, tik spēcīgi, viņiem arī pašiem vēl ir daudz jautājumu. Ja vecāki apzināti grauj skolotāja pašapziņu, tad ir grūti,  tas tiešām ir izaicinājums.

Dažiem grūtības rada saskarsme ar skolas administrāciju un kolēģiem. Tas ir atkarīgs no tā, kāda ir iekšējā atmosfēra konkrētajā iestādē. Ir skolas, kur vajadzētu piestrādāt pie komunikācijas un vadības stila, lai risinātu problēmas. Mēdz būt arī šāds izaicinājums.

Vēl noteikti izaicinājums ir arī dažādas mūsdienu bērnu individuālās īpatnības – uzmanības deficīts, hiperaktivitāte, citas specifiskas diagnozes. Viņi lielākoties nonāk skolās un bērnudārzos, kur jāiekļaujas kolektīvā, vidē. Skolotājiem nereti pietrūkst zināšanu, kā strādāt ar šādiem bērniem. Protams, ka var strādāt un tas var notikt veiksmīgi, tomēr ne vienmēr augstskolā speciālās pedagoģijas kurss ir bijis pietiekam plašs, pietrūkst zināšanu un ir vēlme apgūt un papildus mācīties. 

Manai grupai nesen bija seminārs Viduskurzemes pamatskolā-attīstības centrā dienas garumā par iekļaujošo izglītību un viss bija noderīgi. Tas noder darbā ar visiem bērniem, ne tikai domājot par iekļaujošo izglītību. Arvien vairāk ir bērnu, kam jāmeklē individuāla pieeja. Diemžēl trūkst pedagogu palīgu, kas ir sistēmiska problēma. To es redzu arī, braucot vērot nodarbības: tur kur viņi ir, darbs ir pilnīgi citāds, visi ir apmierināti un jūtas labi. Tur, kur pedagoga palīgu nav, ir ļoti grūti strādāt. Ja tev ir 20 vai 30 bērnu, tad ir grūti, ja nav vēl viens cilvēks, kas palīdz tiem bērniem, kuri kaut ko nesaprata vai netiek līdzi. Tas būtu jārisina tiešām valstiski. Katrā klasē, katrā grupā vajadzētu skolotāja palīgu.

Kādi ir tavi personīgie ieguvumi un spilgtākās atziņas projektā līdz šim?

Man patīk tas, ko mēs darām. Vienmēr mēs kaut ko mācāmies viens no otra, arī no dalībniekiem sev es iegūstu jaunas atziņas, jo visas nodarbības ir savstarpēja mijiedarbība, vienmēr ir arī secinājumi, ko darīt labāk vai pamēģināt citādāk.

Man personīgi arī patīk tas, ka, braucot uz skolām un bērnudārziem, es redzu, kur ir problēmas sistēmā kopumā un kā tas, ko varbūt pieņem ministrijā, reāli darbojas skolā vai bērnu dārzā. Domāju, ka ne vienmēr Ministrijā zina, kā pieņemtais lēmums vai noteikums realitātē izpaužas konkrētajā izglītības iestādē un konkrētā skolotāja darbā. Tas ir mans ieguvums – plašāks redzējums uz to, kā tas viss dzīvē īstenojas, kāpēc tas notiek, kas darbojas un kas nedarbojas. Jo var jau stāstīt kursos, kāpēc šī metodika ir laba konkrētajā vecumposmā, bet tikai to reāli ieviešot dzīvē, ir redzams, vai tā tiešām strādā vai nē. Skolotājam rodas dilemma, jo viņš grib izpildīt metodikā prasīto, bet redz, ka viņa klasē vai grupā tas reāli nestrādā. Rodas šaubas, vai es daru pareizi, kādēļ tas neizdodas. Bet ne vienmēr izdosies, jo katra klase un grupa ir citādāka.

Kāds ir tavs novēlējums jaunajiem skolotājiem, kas ir savas karjeras pašā sākumā?

Es viņiem noteikti vēlētu iesaistīties Indukcijas gada projektā, jo tas būs ļoti vērtīgi viņiem pašiem. Nevajag baidīties. Zinu dažus, kas jau ir projektā un tagad atzīst, ka nedaudz bijušas bailes piedalīties. Savukārt, šobrīd viņi uzsver, ka tas ir vērtīgi un to vajadzēja un ir labi, ka viņi to izdarīja. Tas ir papildu atbalsts. Es vēlētu izmantot šo iespēju, kamēr tāda ir. Tie ir daudzi ieguvumi, kas ies secen, vienkārši turpinot strādāt. Ir tik daudz iespēju, ko viena trešdiena var dot, daudz informācijas un iespaidu, daudz pieredzes gūstam katru nedēļu.

Otrs – viņi ir izvēlējušies brīnišķīgu profesiju un vienkārši ir jāturpina darīt. Būt skolotājam, protams, ir arī aicinājums, tas ne vienmēr ir par naudu vai garāku atvaļinājumu vasarā, bet tas ir aicinājums. Ja ir aicinājums strādāt ar bērniem un būt tajā vidē, noteikti to vajag darīt, neapstāties pie šķēršļiem un problēmām. Lielu daļu var atrisināt un liela daļa laika gaitā atrisinās arī pašas. Pie daudz kā mēs varam piestrādāt, lai uzlabotu to savu mazo pasaulīti, kurā mēs strādājam. Nenobīties, turpināt strādāt, izmantot iespējas, ko sniedz gan šis, gan citi projekti, savā profesijā gūt gandarījumu no paveiktā!

Liels ieguvums jau ir tas, ka bērnam blakus ir skolotājs, kam rūp, kā viņam klājas.

Ja tu pats jūties labi un esi laimīgs cilvēks, kas pilnvērtīgi dzīvo savu dzīvi, tu arī to nodod tālāk bērniem. Pirmkārt, tev ir jāatrod resurss pašam sevī, lai tu ieietu klasē ar enerģiju, kas uzlādē pozitīvi, un tad nekas nevar noiet greizi. Ja tu pats neesi pietiekami sakārtots, jūties slikti vai nelaimīgi, tad, protams, nekad nevarēsi otram iedot to sajūtu, ka viss ir kārtībā. Ir ļoti labi sevi sakārtot, tas ir pirmais, ar ko jāsāk. Ja ir iespēja šādu atbalstu iegūt, šī iespēja ir jāizmanto. Tad jau iet ar pozitīvām emocijām, ar pozitīvu enerģiju mācību telpā un strādāt tālāk. Arī bērni to sajūt, tas ir pilnīgi cits darbs.

Par Indukcijas gada projektu

Eiropas Sociālā fonda Plus projektu “Indukcijas gada atbalsts jaunajiem pedagogiem pēc skolotāja kvalifikācijas iegūšanas” (Nr. 4.2.2.7/1/23/I/001) īsteno projekta vadošais partneris Latvijas Universitāte un projekta partneri Daugavpils Universitāte, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, RSU Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, RTU Liepājas akadēmija, RTU Rēzeknes akadēmija. Projekta mērķis ir sniegt indukcijas gada atbalstu pedagoģijas studiju absolventiem pirmajā vai otrajā gadā pēc studiju pabeigšanas, lai nodrošinātu viņu tālāku iekļaušanos izglītības iestādes vidē un veicinātu palikšanu skolotāja profesijā.